Savā bērnu psihiatra praksē es strādāju galvenokārt ar bērniem ar neirālas attīstības traucējumiem, un mana saruna ar pacienta vecākiem parasti sākas ar klīnisko interviju par bērna agrīno attīstību. Neskatoties uz to, ka savas profesionālas gaitas šajā jomā esmu uzsākusi 2020. gadā, katru mēnesi kādas vizītes laikā es dzirdu frāzi “un tad viņu vakcinēja un stāvoklis pēkšņi pasliktinājās”. Godīgi teikšu, ka kopš esmu kļuvusi par mammu un eju ar dēlu uz vakcinācijām, ik pa laikam paradās neliela trauksme: “Vai tad tiešām tik lieli aizspriedumi bez jebkāda pamata?”. Līdz ar to šodien es gribētu parunāt par to, no kurienes radies mīts par saikni starp vakcīnām un autismu, un ko par to saka mūsdienu zinātne.
Pēdējo desmitgažu laikā debates par AST saikni ar vakcīnām kļuvušas par nozīmīgu sabiedrības veselības jautājumu, pieaugot novēršamām slimībām, jo joprojām pastāv bailes no šis saiknes. Šis stāsts nav tikai par nekvalitatīvu zinātni, bet daudz vairāk par apzinātu krāpšanu, finansiālu konfliktu un ētiskiem pārkāpumiem.
Sākums
Viss sācies ar rakstu, kas tika publicēts Lancet žurnālā 1998. gada 28. februārī, ar nosaukumu “Ileāla-limfoīda-nodulāra hiperplāzija, nespecifiskais kolīts un pervazīvi attīstības traucējumi”. Raksta autori Endrjū Veikfīlds (bijušais ķirurgs), Džons Volkers-Smits (bijušais gastroenterologs) un vēl 11 citi pētnieki no Royal Free medicīnas skolas Londonā ziņojuši par 12 bērniem ar gastroenterālajiem simptomiem un attīstības traucējumiem, kuri parādījās īsi pēc MMP (masalas, masaliņas, parotīds) vakcīnas saņemšanas.
Raksta tika minēts, ka uzvedības simptomu sākšanos 8 no 12 pētījuma dalībnieku vecāki saistīja ar masalu, cūciņu un masaliņu vakcināciju. Uzvedības traucējumi ietvēra autismu (deviņi pacienti), dezintegratīvu psihozi (viens pacients) un iespējamu pēcvīrusu vai vakcinācijas encefalītu (divi pacienti). Autori apgalvoja, ka redzēja vairākus bērnus, kuri pēc “acīmredzama normalitātes perioda” zaudēja iegūtās prasmes, tostarp komunikāciju. Viņiem visiem bija nozīmīgi kuņģa-zarnu trakta simptomi, tostarp sāpes vēderā, caureja un vēdera uzpūšanās, un dažos gadījumos pārtikas nepanesamība. Rakstā tika uzsvērts, ka pacientu medicīniskie ieraksti liecināja par vecumam atbilstošu agrīno attīstību visiem bērniem, tikai vienīgā pētījumā iekļauta meitene lēnāk attīstījusies salīdzinājumā ar savu vecāko māsu.
Paši raksta autori piesardzīgi rakstījuši, ka zarnu un uzvedības patoloģijas varēja rasties kopā nejaušības dēļ, atspoguļojot atlases neobjektivitāti grupā, kur bija tikai pašpieteiktie dalībnieki. Tika uzsvērts, ka publicētie pierādījumi ir nepietiekami, lai parādītu, vai izmaiņas AST saslimstībā ir saistība ar masalu, cūciņu un masaliņu vakcīnu. Neskatoties uz šo, raksts izraisījis desmit gadus ilgu sabiedrības biedu.
Kaut pirmās bažas par pētījuma kvalitāti un rezultātu patiesību zinātniskajās aprindās saka skanēt gandrīz uzreiz pēc ta publikācijas, tikai vairāk nekā 10 gadus vēlāk tika uzsākts ilgākais process Apvienotās Karalistes Vispārējās medicīnas padomes vēsturē par raksta autoru piemērotību praktizēt medicīnu. 2010. gada maijā tas noveda pie tā, ka Veikfīlds un Volkers-Smits tika svītroti no medicīnas reģistra, vienlaicīgi liekot žurnālam Lancet atsaukt rakstu. Padome atzina Veikfīldu par vainīgu “nopietnā profesionālā pārkāpumā” un “cietsirdīgā nevērībā” pret bērniem.
Gadu vēlāk ievērojamajā zinātniskajā žurnālā The British Medical Journal tika nopublicēti divi žurnālista Brajana Dīra raksti, kuros tika izgaismota Endrjū Veikfīlda motivācija un īstie pacientu stāsti.
Pirmais Dīra raksts secīgi apraksta, kā tieši tika atlasīti pacienti Lancet pētījumā un kādas manipulācijas ar viņu datiem tika veiktas. Dīrs atklājis, ka ikvienam no 12 bērniem medicīniskie ieraksti neatbilda rakstam. Piemēram, dažiem bērniem bija attīstības aizkavēšanās jau pirms vakcinācijas, neskatoties uz to, ka rakstā tika apgalvots, ka viņi iepriekš bija veseli.
Saskaņā ar rakstu, katra pētījuma ģimene bija kontaktējusies ar Vekfīldu ilgi pirms viņi tikās ar slimnīcas klīnicistiem. Veikfīlds personīgi zvanīja viņiem uz mājām, un mērķtiecīgi izjautāja par laiku starp vakcīnaciju un pirmiem simptomiem, potenciāli ietekmējot vēlāko anamnēzes ievākšanu.
“Bērni ar enterītu/dezintegratīviem traucējumiem ir daļa no jauna sindroma. Pierādījumi nenoliedzami liecina par labu specifiskai vakcīnas izraisītai patoloģijai”, skaidroja Veikfīlds konfidenciālā pieteikumā Apvienotās Karalistes valdības Juridiskās palīdzības padomei, pirms jebkurš no bērniem tika izmeklēts.
Lancet raksts radīja iespaidu, ka autori ir bijuši skrupulozi, dokumentējot pacientu gadījumus. Bet, kad metodika tika izanalizēta 2010. gadā padomes priekšā, parādījās vairākas neatbilstības.
Pirmais sabruka “regresīvais autisms”. Tikai vienam no 12 bērniem bija dokumentēta skaidra regresīvā autisma aina. Vēl trim pacientiem nebija pat autisma diagnozes ne uzņemšanas brīdī, ne izrakstoties no slimnīcas, kur tika veikts pētījums. Rakstā netika minēts, ka vēl divi pacienti bija brāļi, un abiem slimības vēsturē bija uzvedības traucējumi un zarnu problēmas, kas sākušas pirms MMP vakcinās. Vēl vienam bērnam tika diagnosticēts Aspergera sindroms, kas saskaņā ar tolaik izmantoto DSM-IV atšķiras no autisma un nav regresīvs. Viņa brālis arī tika uzņemts pētījumā gandrīz 3 gadu vecumā bez diagnozes, un Lancet līdzautora Deivida Kesona vēstulē pēc izrakstīšanās tika apkopots: “Tiek uzskatīts, ka viņam nav autisma iezīmju.”
Vēl viens bērns tika pieteikts pētījumam pēc augstākminēto brāļu mātes, organizācijas JABS (“Justice, Awareness and Basic Support”, kuru 1994. gadā dibinājuši vecāki, kuri uzskatījuši, ka MMP vakcīna radījusi viņu bērniem nopietnas veselības sekas) aktīvistes, ieteikuma. Nākamajam bērnam uzņemšanas brīdī bija 6 gadi, un iepriekš viņam bija aprakstīts iespējams Aspergera sindroms. Divu bērnu vecāki bija pazīstami ar sievieti, kura vadīja grupu, kas cīnījās pret MMP. Vēl divi pacienti tika uzņemti bez jebkādas iepriekšējās izvērtēšanas ileokolonoskopijai un citām invazīvām procedūrām pēc pret-MMP kampaņas dalībnieku ieteikuma. Abiem bija attīstības aizkavēšanās, kā arī sejas dismorfismi, kas bija pamanīti pirms MMP vakcinācijas. Ziņojumi no vēl viena pacienta pirms-MMP gadiem bija pilni ar “bažām par viņa galvu un izskatu”, “atkārtotu” caureju, “attīstības aizkavēšanos”, “vispārēju aizkavēšanos” un ierobežotu vārdu krājumu.
Nepatiesi dati bija atrasti arī laikā, kurš pagājis kopš vakcinācijas līdz simptomiem.
Sākumā maksimālais laiks, kas pagājis līdz apgalvoto simptomu sākumam, divām ģimenēm bija medicīniski nelietderīgi četri mēneši. Galējā raksta versijā, ģimenes, kas ziņoja par garāku laika posmu, tika izslēgtas. Visbeidzot Veikfīlds palika pie 8 no 12 ģimenēm ar maksimālo intervālu līdz apgalvotajiem simptomiem 14 dienas.
“Ir grūti atrast skaidru saikni starp MMP un l autismu,” Lancet publikācijas līdzautors Volkers-Smits rakstīja vēl viena pacienta ģimenes ārstam, “lai gan pacienta māte tiešām tic, ka bērnam bija slimība 7-10 dienas pēc MMR, kad viņš bija bāls (?), viņam bija drudzis(?), murgi, bet viņu faktiski neredzēja ārsts.” Lancet rakstam Veikfīlds atmeta visas sava kolēģa jautājuma zīmes, pārvēršot Volkera-Smita jautājumus par apgalvojumiem. Un, lai gan minētā pacienta uzņemšanas un izrakstīšanas ieraksti attiecas uz “klasisku” autismu, Veikfīlds ziņoja par “delīriju” kā pirmo “uzvedības simptomu” regresīvam autismam ar “sākšanās laiku” 7 dienas.
Manipulācija ar datiem skārusi arī gastroenterālos simptomus. Pēc ileokolonoskopijas (kas, kā piekrita apsūdzības un aizstāvības eksperti, nebija klīniski indicēta), slimnīcas patologi atzina viena pacienta visus resnās zarnas paraugus par “normālām histoloģiskām atradnēm”. Bet trīs mēnešus pēc tam, kad zēns tika izrakstīts, Volkers-Smits atsauca ierakstus un mainīja diagnozi uz “nenoteiktu ileokolītu”.
Otrais žurnālista Dīra BMJ raksts koncentrējas uz Veikfīlda finansiālajām interesēm. Kopš 1996. gada februāra, septiņus mēnešus pirms pirmā bērna uzņemšanas pētījumā, Veikfīldu bija nodarbinājis advokāts Ričards Barrs, kurš cerēja uzsākt tiesas prāvu pret vakcīnu ražotājiem. Barrs bija eksperts nekustamo īpašumu darījumos, bet pārstāvējis arī pretvakcinācijas grupu JABS (Justice, Awareness and Basic Support). Slepus Veikfīlds strādājis pie tiesas prāvas pret MMP vakcīnas ražotajiem, kurā zarnu-smadzeņu “sindroms” bija centrālais elements. Un caur šo saikni Veikfīlds bija atradis pētniecības pacientu avotu Volkeram-Smitam.
Vēl pirms pirmais pacients bija pabeidzis dalību pētījuma, Veikfīlds sagatavoja dokumentu — 11 lappušu uzmetumu ar nosaukumu “Izgudrotāja/skolas/investora tikšanās”. Balstoties uz patentu, ko Veikfīlds bija iesniedzis 1995. gada martā, apgalvojot, ka “Krona slimību vai čūlaino kolītu var diagnosticēt, konstatējot masalu vīrusu zarnu audos, zarnu produktos vai ķermeņa šķidrumos,” tas ierosināja dibināt uzņēmumu, kas varētu gūt milzīgu peļņu no molekulāriem vīrusu diagnostikas testiem.
“Manā prātā ir pietiekami liela trauksme par polivalentās MMP vakcīnas ilgtermiņa drošību, un es domāju, ka tā būtu jāaptur par labu atsevišķajām vakcīnām,” teicis Veikfīlds preses konferencē pēc raksta publikācijas. Veikfīlds nebija pieminējis to, ka jau 1995. gadā pieteicis ne tikai patentu diagnostikas testam Krona slimībai, bet arī “drošākai” vienas devas masalu potei. Pārskatītais biznesa plāns bija ambiciozs un detalizēts, mērķējot piesaistīt £2,1 miljonu no investoriem. Tas aptvēra Krona slimības noteikšanu, autisma ārstēšanu un “novājinātām vīrusu vakcīnu aizstāšanu”. Bizness bija jāuzsāk uz vakcīnu bieda pamata, diagnosticējot joprojām nepamatotu “jaunu sindromu”. Šis, kā apgalvoja Veikfīlds, ietvēra gan smadzeņu, gan zarnu slimības, kuras pēc tam, kad Krona slimība netika atrasta nevienam no Lancet bērniem, viņš nosauca par “autistisko enterokolītu”.
Problēmas sākušās pēc jauna medicīnas vadītāja Marka Pepisa ierašanās medicīnas universitātē, kur strādāja Veikfīlds. Īsi pēc Pepisa iestāšanos amatā, Veikfīlds saņēmis oficiālu vēstuli ar sekojošām bažām: “Mēs joprojām esam noraizējušies par iespējamu nopietnu interešu konfliktu starp jūsu akadēmisko darbu un jūsu saistību ar Carmel (fondu, kas finansējis Veikfīlda mēģinājumus uzsākt savas vakcīnas ražošanu). Šīs bažas sākotnēji radās tāpēc, ka uzņēmuma biznesa plāns, šķiet, ir atkarīgs no priekšlaicīgas, zinātniski nepamatotas rezultātu publicēšanas, kas neatbilst stingriem akadēmiskiem un zinātniskiem standartiem, kas parasti tiek gaidīti.”
Neskatoties uz visu notikušo, UCL brīvprātīgi piedāvāja atbalstīt Veikfīlda darbu. Viņi piedāvāja turpināt darbu štata vai gada apmaksātu prombūtni, lai pārbaudītu viņa MMP teorijas. Viņam tika solīta palīdzība pētījumam ar 150 bērniem, lai mēģinātu atkārtot Lancet datus. “Laba zinātniskā prakse,” tika uzsvērts prorektora vēstulē, “tagad pieprasa, lai jūs un citi censtos apstiprināt vai apgāzt pamatoti, uzticami un, galvenais, reproducējami iespējamās cēloņsakarības starp MMP vakcināciju un autismu/“autistisko enterokolītu”/iekaisīgu zarnu slimību, ko esat postulējuši.”
Tajā laikā Veikfīlds piekrita. Tad viņa darba devējs gaidīja. Tad mudināja, gaidīja ilgāk un atkal mudināja. Bet pētījums nenotika. 1998. gada Lancet pētījums bija falsificēts, un mēģināt to atkārtot ar lielāku pacientu skaitu būtu bijis bezcerīgi.
Uz tā visa arī balstījās “Lancet 12” vakcīnu bieda pamats. Neviens gadījums nebija brīvs no nepareizas datu interpretācijas vai klājām to izmaiņām. Veikfīlds joprojām noliedz jebkādus pārkāpumus, apgalvojot, ka nekad nav teicis, ka bērniem būtu regresīvs autisms, ne arī teicis, ka viņi iepriekš būtu bijuši normāli.
Kopš 1998. gada ir veikta virkne ar stingri kontrolētiem pētījumiem lielās populācijās, un neviens no tiem nav atradis saikni starp autismu un jebkādu vakcīnu.
Lielākā uz doto brīdi meta-analīze (Taylor et al., 2014) izvērtējusi piecus kohortas pētījumus, kuros piedalījās 1 256 407 bērni, un piecus gadījumu kontroles pētījumus, kuros piedalījās 9 920 bērni. Kohortas dati neatklāja nekādu saistību starp vakcināciju un autismu vai AST, kā arī nebija saistības starp autismu un MMP, vai timerosālu, vai dzīvsudrabu (vakcīnu komponenti). Tāpat gadījumu kontroles dati neatrada pierādījumus paaugstinātam autisma vai AST attīstības riskam pēc MMP, Hg vai timerosāla iedarbības.
Lielākais prospektīvs ilgtermiņa pētījums ( Hviid et al.) tika īstenots Dānijā un publicēts 2019. gadā. Tajā 657 461 bērns, kas dzimis Dānijā no 1999. gada līdz 2010. gada 31. decembrim, ar novērošanu no 1 gada vecuma un līdz 2013. gada 31. augustam. Novērošanas laikā 6517 bērniem tika diagnosticēts autisms. Salīdzinot MMP vakcinētos ar MMP nevakcinētajiem bērniem, autisma riska rādītājs nebija statistiski atšķirīgs, turklāt netika novērots paaugstināts autisma risks pēc citām bērnības vakcinācijām.
Neskatoties uz pētījumiem, kas neuzrāda saikni starp MMP vakcīnu un AST, uzskati, ka vakcīna izraisa autismu, joprojām pastāv, izraisot zemāku vakcinācijas līmeni. Vecāki, kuriem jau ir bērns ar AST, var būt īpaši piesardzīgi attiecībā uz vakcināciju. Līdz ar to 2015. gada Jain, A., et al. pētījuma tika pētīti bērni, kuriem bija arī vecāks brālis vai māsa ar AST. No 95 727 bērniem ar vecākiem brāļiem vai māsām 994 (1,04%) tika diagnosticēts AST un 1929 (2,02%) bija vecāks brālis vai māsa ar AST. MMP vakcīnas saņemšana netika saistīta ar paaugstinātu AST risku nevienā vecumā.
Atsauces:
https://www.thelancet.com/journals/lancet/article/PIIS0140673697110960/fulltext
https://www.bmj.com/content/342/bmj.c5347
https://www.bmj.com/content/342/bmj.c5258
https://www.thelancet.com/journals/lancet/article/PIIS0140-6736(10)60175-4/abstract
https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S0264410X14006367?via%3Dihub
Bērnu psihiatre Ilana Germanenko 
Leave a comment